Aktualitātes

Dvēseles rakstu audējs

Dvēseles rakstu audējs

Cilvēkus dzīves gaitas aizved prom no dzimtajām mājām. Reizēm pat ļoti tālu. Reizēm dzīve apmet loku, lai cilvēks var atgriezties pie savu senču saknēm. Lūk, arī Kantinieku pagastā mīt mākslinieks, kura dzīves ritums aizsākās Jēkabpilī, kur māmiņai bija darbs cukurfabrikā, bet tēvs – pieprasīts un prasmīgs skārdnieks (reiz arī Rīgas baznīcu torņus savām rokām glāstījis). Valdis ONUŽĀNS pirms dažiem mēnešiem nosvinējis skaistu 50 gadu jubileju, šobrīd viņš saka paldies Visaugstākajam par to, ka dzīvē ir harmonija, labprāt atbalsta cilvēku vēlmi redzēt viņa gleznu izstādes. Tamdēļ arī Viļānu pilsētas bibliotēkā no 14.marta līdz pat Lieldienām ikviens interesents varēs smelties dvēseles spēku Valda veidotajās gleznās.

“Manas skolas gaitas pieder Rikavas pamatskolai. Nebija viegli. Līdz mājām – 7km. Kad ceļu pievarējām kājām, kad – zirga pajūgā. Daudz bija jāmācās, daudz strādājām praktiski skolas apkārtnē, augļu un sakņu dārzos. Tas devis krietnu rūdījumu dzīvei. Ar šādām tādām grūtībām mūsu paaudzi nevar nobaidīt!” smaida Valdis Onužāns.

Viņš ar siltumu balsī stāsta par izcilo skolotāju Jāni Strodu: “Viņš bija rasēšanas un rokdarbu skolotājs. Ļoti zinošs. Lai cik trūcīgas bija iespējas, prata izkombinēt tā, lai mēs, puikas, varam darboties no sirds. Visu pacietīgi parādīja, ierādīja. Gan ķebli, gan kastīti – visu pratām pagatavot. Labprāt darbojāmies skolotāja vadītajā raķešu modeļu veidošanas pulciņā. Skolotāja Stroda ietekmēts pēc pamatskolas absolvēšanas izvēlējos turpināt mācību gaitas Rēzeknes Mākslas vidusskolā. Tieši togad bija izveidota pirmā koktēlnieku grupa. Mēs esam tie, kuri nesām un sakārtojām telpās jaunos darbagaldus, dažādās virpas, instrumentus. Mūsu rokās un darbā piedzima koktēlniecības virziens Mākslas vidusskolā.”

Valdim joprojām kalpo ozolkokā darinātais gleznas rāmis. Tam nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadi. Mācību gados Mākslas vidusskolā piedzima mīlestība pret gleznošanu: “Mums bija izcili pasniedzēji: Unda, Paurs. Viņi tik daudz sniedza! Gan zināšanas, pieredzi, savu dvēselisko redzējumu mākslas valodai. Kaut ko zīmējis esmu vienmēr. Cik sevi atceros – vienmēr krāsainie zīmuļi rokās! Sāku ar to, ka centos atdarināt pastkartēs ieraugāmo. Strādāju un vēroju, vai man sanāks tik labi, kā paraugā? Vēlāk centos uzzīmēt labāk nekā ir paraugā, un tad jau sāka strādāt paša fantāzija – liku klāt savus elementus. Tie izdevās. Bija liels prieks, ka es varu!”

Valdis kopā ar sievu Anitu aprūpē krietnu zemnieku saimniecību, itin bieži uzņem tūristus: “Ziemā ir klusāk, tad es vairāk pievēršos gleznošanai. Ziemā gadās arī pabeigt tos darbus, kas iesākti vasarā: kāda noskaņa saullēktā notverta, izteiksmīgs margrietiņu pušķis, krāšņā gladiolu ziedēšana. Reizēm pieķeros arī darbam ar koku, patīk darināt dārza mēbeles, bet tur vajag lielu laiku, kas laukos nav tik bieži rodams, jo allaž kāds darbs gaida sētā vai laukā. Tamdēļ gleznošana ir pateicīgāka – iesāktais dvēseles raksts sagaidīs mani.”

Valdis un Anita audzina trīs meitas. Vecākā Tatjana jau savā dzīvē – strādā, mitinās Rēzeknē. Sintija un Kristīne mācās Sakstagala pamatskolā un apmeklē Viļānu mūzikas un mākslas skolu: “Bērniem jāpalīdz apgūt pēc iespējas vairāk. Vispusīgi attīstītam cilvēkam dzīvē vairāk iespēju. Tā kā krāsu valodas pasaulē pats varu meitas ievadīt, tad kopā ar sievu izlēmām, ka Viļānos meitenes mācīsies mūzikas instrumentu spēli. Jā, ir sarežģīti, jo attālums no Zīmeļovkas līdz Viļāniem prāvs, nodarbības beidzas stipri pavēlu, bet visu kompensē meitu prieks par jaunām apgūtām virsotnēm.”

Valdis katrā gleznā ieauž savus dvēseles rakstus: “Reizēm ir kāds kreņķis, tad man jūra izdodas vētras sabangota. Kad ikdiena rit kā ieplānots, tad darbi ir apcerīgākā noskaņā. Gleznoju, jo to prasa mana dvēsele. Nekad nav tā, ka iztēlē redzētu naudas zīmes, kuras varētu par darbu saņemt. Tad jau tikai eiro banknotes zīmētu! Galvenais ir tas, ka mani dvēseles raksti uzrunā citu cilvēku, palīdz. Piemēram, gleznas ar pīlādžiem ļoti labprāt savos kabinetos redz uzņēmumu vadītāji, jo sērmūkslītis arī no gleznas aizsargā cilvēku no negatīvā, ko nes līdzi dažādi klienti, apmeklētāji. Savukārt gleznas ar ziediem kliedē sasprindzinājumu, gaisotni telpā dara vieglāku, tīrāku.”

Valdis patiesi priecājas par to, ka redz savos bērnos māksliniecisko piesitienu: “Esmu klāt, kad jaunākās meitas rada savus darbus. Reizēm ui! cik krāsu tiek izķēpāts! Lai ķēpā! Uz bērna pasaules iepazīšanas rēķina taupīt nedrīkst, tikai tad visam ir nākotne. Es skatos un priecājos, ka mūsu ģimenē aug vēl mākslinieki. Varbūt pēc dažiem gadiem būs jau Onužānu ģimenes gleznu izstāde!”

Kā katram māksliniekam, arī Valdim ir sava mūza – sieva Anita:”Viņa ir mana mūza, pirmais vērtētājs, konstruktīvs kritiķis. Viņa dod spēku radīt. Tādēļ cilvēkiem Rikavā, Rēzeknes novadā, Preiļu novadā, Rīgā ir iespēja redzēt manu veikumu. Arī šīs izstādes apmeklētājiem novēlu smelties spēku manos darbos, ieraudzīt kādu niansi, kura stiprinās dvēseli!”

Teksts un foto:Iveta Dimzule

2017-03-30
Viļānu novada pašvaldība
Instagram Facebook
A A A